Svētīta ar panikas lēkmēm

Ikvienam no mums ikdienu veido pienākumi, atbildības, vēlmju apmierināšana. Mēs katrs individuāli esam piešķīruši nozīmi lietām, cilvēkiem, notikumiem vai priekšstatiem. Ikdienā mēs neapšaubām to, kam ticam, bet rīkojamies saskaņā ar to. Ja nu es Tev teiktu: "apšaubi to, kam tici, to, pēc kā tiecies vai to, ko iekāro." Vairākkārt pārjautā pats sev: "Vai tas, ko es domāju un tas, kam es ticu ir vienīgā patiesība? Vai tas, pēc kā alkstu tiešām ir tas, ko es vēlos?"

Kāpēc es ierosinu Tevi to darīt? 

...Panikas lēkmes un diskomforts, ko tās radīja bija mans breaking point, tās mani salauza. Tajā brīdi es sāku apšaubīt pilnīgi visu - savas attiecības, nodarbošanos, vidi apkārt, domas un idejas par nākotni, kas līdzi nesa vēl lielāku smagumu, apjukumu, neizpratni, šaubas un bezcerību. Un jāsaka, ka viss nav tikai melns un balts vai pareizs un nepareizs, tas atklāj daudz ko vairāk. Tomēr tici man, pēc uzdotiem jautājumiem nāk arī atbildes.

Manā pieredzē tā nebija viena panikas lēkme, tās varēja būt 3 dienā. Vismaz 5 gadus es dzīvoju bailēs par nākamo panikas lēkmi. Jebkura fiziska sajūta ķermenī mani "pārbiedēja līdz nāvei". Tas turpinājās ar periodu, kurā uz sevi dusmojos, regulāri. Neskaitāmas reizes pie sevis atkārtoju: "Vai tu nevari savākties?", es kļuvu spītīga un skarba, itkā tas liktu justies labāk...

Patiesībā pienāca brīdis, kurā man vairs nebija citu variantu, kā tikai apsēsties (vairākkārt) un būt, ļaut ķermenim runāt, ļaut vaļu bailēm un nebēgt no tām. Tikai ieklausoties sevī, sāku apjaust, ka domas manā galvā mainās - šoreiz tās no dusmīgām kļuva atbalstošas: "Esi iecietīga pret sevi", "ieklausies un nebaidies no sajūtām", "pieņem bailes un sadraudzējies ar tām". Un tieši tā sākās mana draudzība ar trauksmi un bailēm. Draudzība uz mūžu.

Ja šobrīd man kāds jautātu: "Vai tu vēlētos, kaut nebūtu izdzīvojusi šādu pieredzi?" Mana atbilde būtu 100% nē. Tā patiešām ir mana svētība. Šī pieredze ir atvērusi pilnīgi citu Pasauli, tā atvēra ceļu uz manu iekšējo Pasauli!